LRKB Informācijas centram (www.katolis.lv) par atļauju publicēt sagatavotos rakstus.
Intervijas un raksti ar/par jaunajiem doktoriem:
Dr.paed. Inese Augškalne (2012.12.07) http://www.katolis.lv/main.php?parent=30&id=5196
Dr.theol. Jāni Evertovski (2012.11.10) http://www.kbvestnesis.lv/KBV/jaunumi/intervija/880-dievu
Dr.theol. Aleksandrs Stepanovs (2009.06.22) http://www.katolis.lv/main.php?parent=2873
Dr.iur.can. Juris Zarāns (2008.06.27) http://www.katolis.lv/main.php?parent=2130
Dr.theol. Zbigņevs Stankevičs (2008.02.19) http://www.katolis.lv/main.php?parent=1887
2013 katoļu kalendārs
Franča Trasuna lietas pētnieks
Ļoti skaistā dienā – 2012. gada 26. martā, kad Baznīca svinēja Kunga pasludināšanas svētkus, – Romā, Laterāna Pontifikālajā Universitātē, priesteris Mihails Sivickis aizstāvēja promocijas darbu Baznīcas kanoniskajās tiesībās par tēmu „Priestera Franča Trasuna ekskomunikācija un reabilitācija” un ieguva doktora grādu šajā disciplīnā. Marta beigās pr. Mihails jau ir atgriezies ierastajā ritmā – kalpo Andrupenes un Pušas draudzēs, kā arī iesaistās katoļu Baznīcas Starpdiecēžu tiesas darbā. Bet promocijas darba aizstāvēšanu Romā tēlaini salīdzina ar svaigu maizi, kuru, no krāsns nupat izņemtu, nav veselīgi ēst, tāpēc uzreiz pēc notikušā ar grādu īpaši nelielījās. Trīs mēnešus vēlāk emocijas ir norimušas un pr. Mihails labprāt pastāsta gan par to, ko ir izdevies pētījumā noskaidrot, gan par savu ceļu uz priesterību, gan priestera ikdienas dzīvi Latgalē.
Kas ir Kanoniskās tiesības? Ko tās ietver?
Dažos vārdos var teikt, ka tie ir visi likumi, pēc kuriem dzīvo Baznīca. Jo Baznīca nav kaut kāda apvienība. Kungs Jēzus Kristus mums ir atstājis savu pavēli – ejiet pa visu pasauli, sludiniet Evaņģēliju katrai radībai, kristiet visas tautas Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā! Kāds varbūt būtu pretinieks tam, ka visu šo realitāti vajag pakļaut likumam, bet kārtībai ir jābūt visur, arī Baznīcā, un, lūk, Kanoniskās tiesības arī regulē visas šīs attiecības – visu, visu, sākot ar pāvestu, Romas kūriju, diecēzi, beidzot ar cilvēciņu, kas ir tikko ieņemts vai arī kas nupat ir piedzimis un ko vecāki grib atnest uz baznīcu nokristīt. Tas viss nenotiek kaut kā haotiski, bet gan strukturēti, saskaņā ar zināmu kārtību.
Cik ir kanoni?
Pašreizējā Kodeksā, kuru 1983. gada 25. janvārī promulģēja šobrīd jau svētīgais Jānis Pāvils II, ir 1752 kanoni. Bet kanoniskās tiesības neietver tikai šo likumu krājumu, jo pastāv arī Austrumu katoļu Baznīcu kodekss un vēl daudzi citi dokumenti. Vārdu sakot, mēs esam aicināti dzīvot ne tikai pēc Kodeksa, bet arī sekot līdzi katram dokumentam, kas tiek izdots gan Vatikānā, gan Bīskapu konferences līmenī, gan arī diecēzes līmenī.
Cik es dzirdu – ik pa laikam kāds priesteris brauc mācīties uz ārzemēm un gandrīz vienmēr tās ir kanoniskās tiesības. Kāpēc tas ir tik svarīgi?
Lieta ir tāda, ka mums pavisam nesen, šā gadsimta sākumā, izveidojās Baznīcas tiesa. Gan Metropolijas, gan Starpdiecēžu tiesu aizsākums ir Rīgā. Mūsu profesors pr. Juris Jalinskis ir ļoti daudz izdarījis tiesas izveidošanā. Bet katrā tiesā ir jābūt arī kompetentiem strādniekiem. Latvijā ar atbilstošu izglītību tolaik bija tikai divi cilvēki. Citi priesteri, reliģiozie un laji, kuri darbojās tiesā, tika dispensēti no Svētā krēsla puses, kas deva piekrišanu viņu darbam, bet arī noteica, ka vajagot nodrošināt kadru sagatavošanu kanoniskajā jomā. Pildot Svētā krēsla gribu un līdz ar to arī Dieva gribu, mūs tad arī sūta studēt.
Metropolijas tiesas kompetencē ir Rīgas arhidiecēzes teritorija, savukārt Starpdiecēžu tiesai, kuru tagad veidojam mēs un kuras centrs pašlaik ir Aglonā, ir pakļautas mūsu Rēzeknes-Aglonas diecēzes, kā arī Jelgavas un Liepājas diecēžu teritorijas . Tieši tāpēc, ka pagājušajā gadā ap šo laiku (2011. gada jūnijā) Svētais krēsls dibināja Starpdiecēžu tiesas sēdi Aglonā, arī parādās jauni kadri. Priesteris Juris Zarāns kā pirmais, tad es, un arī priesteris Staņislavs Prikulis, kurš vakar (21. jūnijā), kā man ziņoja, aizstāvēja licenciātu Venēcijā. Mēs trijatā veidojam šīs tiesas tiesnešu kolēģiju, kuras priekšsēdētājs ir priesteris Juris. Turklāt ir iesaistīti priesteri Daumants Abrickis kā saišu aizstāvis un Guntars Skutels kā notārs, kā arī tēvs Dainis Kašs (MIC) kā taisnīguma veicinātājs. Venēcijā studijas turpina priesteris Mārtiņš Klušs, kas ar laiku noteikti pievienosies mūsu kolektīvam.
Ar ko nodarbojas Baznīcas tiesa?
Viss ir atkarīgs no kompetences, kādu uzdevumu dod tiesas moderators, mūsu gadījumā tas ir Rēzeknes-Aglonas diecēzes bīskaps Jānis Bulis. Mums kompetence ir tikai laulību jautājumos. Protams, ja bīskaps gribētu kādu citu jautājumu uzticēt tiesnešu kolēģijai, tad tas būtu viņa ziņā.
Atgriežoties pie promocijas darba tēmas par Franci Trasunu – kāpēc jūs izvēlējāties šādu tēmu?
Vēl studējot Venēcijā (no pieciem studiju gadiem pirmos trīs es pavadīju Venēcijā), pēc otrā gada es jau sāku nopietni domāt, par ko rakstīt noslēguma tēzi. Man bija vairākas idejas – varbūt kaut ko par laulībām, diecēzes struktūru vai draudzes administrēšanas jautājumiem. Tā kā mani ļoti daudz kas interesēja, tad 2009. gada jūlija sākumā es, aizbraucis uz Krāslavu uz Donata svētkiem, nolēmu lūgties speciāli šādā nodomā, lai ar svētā Donata aizbildniecību saprastu, kuru virzienu izvēlēties. Par laimi šajos svētkos es satiku priesteri Juri Zarānu. Viņš jau gadu kā bija aizstāvējis savu doktorātu un bija ļoti mierīgs, priecīgs. Tādā vienkāršā sarunā es jautāju, par ko varētu rakstīt licenciāta darbu. Jo licenciāta darba apjoms ir ierobežots, tikai kādas 40-50 lapaspuses, un tāpēc vajag izvēlēties tādu konkrētu, kodolīgu tēmu. Viņš sāka ieteikt: var šitā, tā, bet tad: „Vispār es pats labprāt rakstītu par Franci Trasunu, par viņa lietu, ekskomunikāciju un reabilitāciju. Varbūt tu varētu pamēģināt rakstīt par viņu? Ļoti skaisti būtu.” Licenciāta darbam šāda tēma būtu krietni par plašu. Tā kā Francis Trasuns bija apsūdzēts divu vecā (1917. gada) Kodeksa likumu pārkāpšanā, t.i, 133. kanona par to, ka viņš it kā dzīvoja konkubinātā ar savu saimnieci, un 136., ka viņš esot gājis uz parlamentu nevis priestera, bet laja drēbēs, tad es paņēmu pirmo kanonu un pētīju visu to, kas attiecas uz priestera celibātu vecā Kodeksa gaismā. Un kad bīskaps man piedāvāja studēt tālāk doktorantūrā, tad es nevilcinoties izvēlējos šo tēmu par priesteri Franci, lai varētu turpināt un padziļināt licenciātā iesākto pētījumu.
Kādi ir galvenie secinājumi?
Mana darba galvenais vadītājs monsinjors Manuēls Jēzus Arroba Konde (Manuel Jesús Arroba Conde), kas nāk no Spānijas, ir viens no spēcīgākajiem profesoriem tieši procesuālajās tiesībās. Viņš bija ļoti ieinteresēts manā tēmā, jo jebkuru procesu Baznīcā ir ļoti grūti skatīties teorijā, bet man bija konkrēts piemērs no dzīves. Tad nu vajadzēja izpētīt visu, kas tur ir bijis. Grūtības bija ļoti lielas, jo materiālu par Trasunu nav nemaz tik daudz. Grāmatas, kas ir sarakstītas, uzrunas parlamentā, vēl kaut kādi darbi deva galvenokārt priekšstatu par viņu pašu, bet ne par viņa lietu. To, kas tur īsti bijis, mēs nevaram „restaurēt” pilnībā. Dokumentu oriģināli kaut kur ir pazuduši, pieļaujams, ka padomju gados iznīcināti vai kaut kur izvesti, neviens nezina – kur, jo izpētīju gandrīz visu – gan Rīgas kūriju, gan visas bibliotēkas, valsts arhīvu, pat ārzemju dokumentus, un kas tika atrasts, tas arī tika atrasts. Kas gribēs turpināt vai padziļināt manis iesākto, tad varu iedrošināt – darbs ir atvērts pētījumiem! Mans uzdevums galu galā nebija atdzīvināt visas tās pārdzīvotās sāpes, kādu aizstāvēt vai attaisnot. Es vēlējos paskatīties uz Trasuna lietu tā, kā to mēdz darīt kanonisti – ar vēsu prātu, pēc likuma. Izpētīt, ko lietas protagonisti jeb galvenie varoņi ir izdarījuši, ko nepareizi izdarījuši.
Mēs nevaram viennozīmīgi teikt, kas tur ir un kas nav vainīgs, kurš ir upuris, kurš nav upuris. Jo savā laikā bīskaps Antonijs Springovičs rīkojās tā, kā uzskatīja par pareizu. Varbūt arī citu priesteru, pat politiķu vai kūrijas darbinieku iespaidā, bet par visu atbildēja viņš pats – visi dokumenti ir parakstīti ar bīskapa roku. Un, kad uz to visu skatāmies, tad, no vienas puses, mēs nevaram teikt, ka Baznīca absolūtā veidā bija naidīga pret Trasunu, jo, kad viņu suspendēja 1924. gada 3. februārī, tad pēc likuma gada laikā pārkāpējam vajadzētu laboties, taču viņš neko nemainīja savā uzvedībā, un Baznīca gaidīja līdz priestera Franča ekskomunikācijai pat pusotru gadu. Tātad tomēr gaidīja, tas nozīmē – cerēja uz viņa labošanos un pakļaušanos likumam. No otras puses, ja skatāmies uz pašu apsūdzības procesu, tad es teiktu, ka tas tika izdarīts vairāk administratīvā veidā, t.n., ir priekšnieks, viņš nosaka, ka ir jādara tā, tā un tā, bet „upura” puses, „noziedznieka” Trasuna viedoklis, it nemaz netiek ņemts vērā, nevienu neinteresē. Un mēs taču redzam, ka priesteris Francis ļoti gribēja aizstāvēties. Bet, kad viņam neļāva aizstāvēt savu taisnību un sniegt paskaidrojumus, tad viņš arī sāka rakstīt savā avīzē, un tas vēl vairāk kaitināja Baznīcu. Priesteris negribēja neko sliktu, tikai izmantoja savas tiesības, kas pēc būtības viņam arī pienācās – aizstāvēt savu slavu, paskaidrot, kāpēc negribēja atlaist saimnieci pēc bīskapa pavēles, kāpēc gāja uz parlamentu, nebūdams ģērbies kā priesteris. Bet rezultātā sanāca publisks konflikts, kas lietu tikai padziļināja. Tātad varbūt būtu bijis daudz labāk, ja Baznīca būtu iesākusi un vedusi tiesas, nevis administratīvo procesu, un, kā profesori teica, būtu ļāvusi viņam aizstāvēties bīskapa un citu priesteru priekšā; tad nevienam nevajadzētu pārdzīvot šo vēsturisko drāmu, sarkt par to vai taisnoties sabiedrības priekšā. Vēl cits aspekts, un visi par to runā, īpaši pieredzējušākie priesteri, kuri kaut ko vairāk ir dzirdējuši par Trasunu, arī bīskaps J. Cakuls apliecina to pašu, – Trasunam tomēr ir bijis raksturiņš, un, ja viņš uzskatīja, ka viņam ir taisnība, tad vienalga – kas un ko par viņu domā – viņš ies savu ceļu, neatkāpsies, varbūt pat par spīti to darīs. Viss aizgāja pārāk tālu, līdz pat Vatikānam, un no turienes arī atsūtīja to dramatisko dokumentu , ka priesteris Francis esot ekskomunicēts. Protams, viņam tas bija šoks. Varbūt viņš pats nenojauta, ka tā beigsies. Tas izskaidro, kāpēc priesteris tik maz nodzīvoja pēc šīs ziņas saņemšanas. Ekskomunikācijas iemesls nebija ne konkubināts, ne laju apģērbs, bet gan nepaklausība ordinārijam A. Springovičam.
Tātad mēs nevaram nevienu vainot, jo Trasuns rīkojās tā, kā uzskatīja par pareizu, un tiešām bija daudz ko darījis Baznīcas un Dieva labā. Bet mēs nevaram vainot arī Baznīcu, jo tajā pastāv paklausības pienākums, un tas pats 133. kanons nosaka: ja bīskaps novērtē situāciju un uzskata, ka kādam priesterim vajag atlaist saimnieci, bet dvēseļu gans neņem vērā šo bīskapa aizrādījumu, tad šī paša kanona 4. paragrāfs saka: „Ietiepīgais priesteris tiek uzskatīts par dzīvojošu konkubinātā.” Likums ir ļoti bargs. Šodien jaunajā Kodeksā tāda panta nav. Bīskaps Springovičs noteikti gribēja saglabāt kārtību Baznīcā, jo kas tā par lietu, ka priesteri nepaklausa.
Pēc Trasuna ekskomunikācijas gāja diezgan smagi. Liela daļa Latvijas inteliģences ieļaunojās un atstāja Baznīcu. Tad gāja padomju gadi, Trasuna lieta it kā tika aizmirsta, bet deviņdesmito gadu sākumā šis jautājums atkal aktualizējās, jo Trasuns taču ir tik zīmīgs Latvijai. Es savā darbā minēju, ka viņu varētu raksturot ar trim vārdiem: viņš bija katolis ar lielo K, kalpodams kā priesteris; literāts – rakstnieks, dzejnieks; un tad, protams, arī politiķis. Viņš panāca to, ka Latgale ir Latvijas, nevis Vitebskas guberņas sastāvdaļa. Viņš cīnījās par to, lai tiktu nodibinātas attiecības starp Latviju un Svēto krēslu, lai Latvijā dzīvotu nuncijs utt. Atmodas laikā visas šīs vērtības cēlās gaisā, tika pieminēti brīvās Latvijas varoņi. Neapšaubāmi viena no ievērojamākajām figūrām bija arī Trasuns.
Kaut arī pēc Latvijas Republikas likuma Baznīca ir atdalīta no valsts, tomēr Trasuna lietā izveidojās tāds kā iekšējs morāls konflikts – ko jūs, Baznīcas pārstāvji, izdarījāt ar šo izcilo cilvēku?! Procedūra atsākās. Kā liecina Rīgas kūrijas arhīva dokumenti, pirmajā petīcijā Svētajam krēslam bija rakstīts: „Mēs lūdzam absolvēt Trasunu.” Absolvēt – tas nozīmē piedot. Nezinu, kādu iemeslu dēļ, pēc tam šis vārds ir aizsvītrots un uzrakstīts: „Lūdzam reabilitēt!” Vēlāk Itālijā mēs ar pētniekiem apspriedām šo terminu nozīmes. Jā, ir krasa atšķirība starp šiem vārdiem. Absolvēt nozīmētu, ka tiešām Trasuns ir sagrēkojis, bijis vainīgs un tagad katoļu Baznīca Latvijā lūdz, lai viņam piedotu. Reabilitēt – tas nozīmē, ka, pat ja priesteri Franci apsūdzēja un notiesāja, tomēr viņš nebija vainīgs. Kāda tur bija vaina? Manuprāt, Trasuna vienīgā vaina ir tā, ka viņam piemita tāds straujš, nepiekāpīgs raksturs.
Tad pēc mūsu pašreizējā kardināla, toreiz arhibīskapa – metropolīta Jāņa Pujata lūguma, Vatikānā atrada ekskomunicētā priestera Franča Trasuna pašaizstāvēšanās vēstuli, adresēto Svētajam tēvam, un konstatēja, ka nekādas turpmākas gaitas tai nebija. Trasuns uzreiz pēc savas ekskomunikācijas bija uzrakstījis šo vēstuli latīņu valodā. Iespējams, Svēto krēslu sasniedza ziņa par Trasuna nāvi, un vairs nebija nekādas nozīmes pievērst uzmanību šim „signālam” no Latvijas, jo tajos laikos – pieļauju tādu domu – ne jau vienu mēnesi tā vēstule gāja līdz pāvestam. Vēstule ir datēta ar 1926. gada 20. janvāri, bet mūžībā Trasuns aizgāja tā paša gada 6. aprīlī. Nav pagājis daudz laika.
1998. gada 18. augustā no Klēra kongregācijas atnāca Trasuna reabilitācijas deklarācija . Šī dokumenta saturs ir ļoti interesants. Trasuns tiek reabilitēts, jo, pirmkārt, pēc jaunā Kodeksa ekskomunika nesaista cilvēku pēc nāves. Tas nozīmē, ka ekskomunikācija ir tāds sods, kas ir spēkā tikai dzīves laikā, jo Baznīca nevienu sodu neuzliek definitīvi. Baznīca cilvēku soda tikai tādēļ, lai tas aizdomātos, izdarītu adekvātus secinājumus un atgrieztos uz pareizā ceļa. Dvēseles glābšana un kārtības saglabāšana ir primārie sodīšanas motīvi. Otrkārt, pašreizējais Kodekss par Trasuna rīcību neparedz nekādu ekskomunikāciju. Treškārt, Svētajam krēslam no Latvijas tika aizsūtīti jauni aspekti par Trasuna lietu. Uz tā pamata Klēra kongregācija atzina, ka visi iepriekš minētie aspekti nebija labi pamatoti, iespējams, viņa ekskomunikācija notika pat politisku iemeslu dēļ. Jo ar politiku tur bija kā bija – Trasuns dibināja savu partiju, bet Baznīcas vadība it kā simpatizēja citai partijai.
Kā, jūsuprāt, Trasuns skatītos uz šī brīža situāciju Latgalē, Latvijā, uz mūsu garīgo dzīvi?
Noteikti vienā otrā jautājumā Trasunam šodien sāpētu sirds. Tas ir tas, par ko runā mūsu bīskaps Jānis Bulis – ja mēs necīnīsimies par to, par ko savā laikā cīnījās un uzvarēja Trasuns, tad viss viņa darbs un upuris ir nulle.
Kāpēc tad mocījās priesteris Francis un galu galā arī nomira? Jo vispirms viņš mācīja un liecināja, ka vajag mīlēt to vietu, kur tu dzīvo. Mīlēt visus cilvēkus, bez izņēmuma. Mēs redzam, ka Trasunam nebija nekādu konfliktu ar cittautiešiem. Pats viņš nāca no Latgales. Viņa dzimtās draudzes prāvests bija no Lietuvas. Tajā apvidū dzīvoja daudzi poļi, bija arī tādi, kas runāja krieviski un citās valodās. Neviena no šīm valodām nebija sveša Trasunam, bet viņš skaidri apzinājās, kas viņš ir, un tas viņam bija vissvarīgākais. Viņš bija latgalietis. Trasuns ir dzimis Latgalē, inteliģentā ģimenē, un, kad viņu sūta uz Jelgavu, tad tur latgaliešu valodas vairs nav, tur viss ir latviski. Bet viņam nav nekādu pretenziju, jo katru valodu viņš uzskata par ieguvumu. Tiesa, Trasuns bija gatavs jebkurā brīdī mirt par savu dzimteni, bet viņš nekad nebija nacionālists, jo šī parādība nekādā veidā nevar būt savienojama ar kristietību, it īpaši ar praktizējošā katoļa nostāju. Dievs cilvēkus taču vērtēs ne pēc tautības, bet gan pēc mūsu darbiem. Vēsture un Baznīcas prakse taču rāda, ka katrā tautā netrūkst grēcinieku, bet arī katrai nācijai ir svētie. Vēlāk, kad Trasuns aizbrauca uz Sanktpēterburgu, – tas pats, viņš liecināja par savu latviskumu, centās sagatavot priesterus, kas bija no citām tautām, lai viņi iemācītos latviešu valodu un varētu sludināt Kunga Vārdu Latvijā, tai skaitā arī Latgalē, bet tajā pašā laikā, vienkārši sakot, nekādā gadījumā „nesmādēja” darboties Krievijas katoļu labā, piemēram, draudzēs vai tribunālā, un spiest viņu rokas.
Protams, mēs varētu teikt, ka Trasuns taču bija deputāts, diplomāts... Nesen Latgales reģionālajās ziņās redzēju raidījumu par izlaidumu kādā skolā, kad kādam absolventam jautāja, par ko tas gribētu kļūt. Zēns apsēdās „sapņu krēslā” un teica: „Es gribu būt par deputātu, tad mana dzīve būs viegla.” Un tas mani sāpināja, jo deputātam jādomā nevis par savu dzīvi, lai tā būtu viegla, bet lai viņa vēlētāju, viņa tautas dzīve uzlabotos. Trasuns bija tieši tāds deputāts, kas absolūti nedomāja par sevi. Es nekur nebiju atradis pat vismazāko liecību, ka viņš būtu guvis sev kādu labumu, izmantojot savu „dienesta stāvokli”. Viņš atguva īpašumus Baznīcai, cīnījās par ticības mācību skolās, par konkordātu ar Svēto krēslu, par to, lai arhibīskaps nerezidētu kaut kur Aglonā vai Līksnā, bet lai viņa sēdeklis būtu Rīgā, galvaspilsētā. Un viņš to arī panāca.
Ja Trasuns skatītos uz Latviju, uz Baznīcu šodien, no vienas puses, viņš būtu ļoti apmierināts, jo mums ir nuncijs, konkordāts tagad ir atjaunots un papildināts, ar hierarhiju viss ir kārtībā, ir četras diecēzes, četri ordināriji, netrūkst priesteru utt. Bet par tautiešu dzīves morālo pusi, par patriotismu – es uzskatu, priesteris Trasuns šodien pateiktu pat ļoti stiprus un bargus vārdus, jo pēc būtības tas viss, par ko viņš cīnījās, nu ir, kā ir...
No kuras puses jūs pats esat? Un kā jūs sajutāt pamudinājumu kļūt par priesteri?
Es nāku no Krāslavas novada Indras ciemata Balbinovas draudzes praktizējošās katoļu ģimenes. Kad mācījos Indras vidusskolā, tad paralēli mācījos Indras Mākslas skolas mūzikas nodaļā un, protams, gāju arī uz baznīcu, kur priesteris Pāvils Raciņš tobrīd organizēja svētdienas skolu. Man bija ļoti liela interese. Pirmajā reizē bija kādi 40 jaunieši, otrajā – desmit cilvēki…, bet jau kādā piektajā reizē bijām palikuši tikai divi. Un tad priesteris mums teica: „Ko gribat darīt, lai aktīvāk iesaistītos draudzes dzīvē?” Tad mans draugs teica: „Es varētu dziedāt korī!” Un priesteris, kas bija ļoti sirsnīgs, atvērts un vienkāršs cilvēks (un tieši ar to arī piesaistīja!), teica: „Tad ejiet dziedāt!” Koris par pārsteigumu bija diezgan spēcīgs – bija ērģelnieks, daudz dziedātāju. Bet prāvests Raciņš, kuram ļoti patīk mūzika, vienreiz jautāja: „Varbūt kāds prot spēlēt kādu mūzikas instrumentu?” Ir jāpiebilst, ka tolaik es jau spēlēju visas iespējamas taures – sākot ar lielo tubu, beidzot ar trompeti – skolotāja Traščenko izveidotajā skolēnu ansamblī, tāpēc priestera piedāvājumu uzņēmu labprāt un sāku spēlēt trompeti visos dievkalpojumos, „atvaļinājums” man bija tikai Adventa un Lielā gavēņa laikā. Tā tas turpinājās līdz pat 1996. gadam. Tad mūsu ērģelniekam Jānim Šiško sākās problēmas ar veselību. Tā kā es jau biju absolvējis mūzikas skolu trompetes specialitātē, bet vienlaikus obligātajos priekšmetos apguvis arī klavieres, tad toreizējais Balbinovas draudzes prāvests Marians Daļeckis mani uzaicināja spēlēt ērģeles. Mūsu Indras dievnamā ērģeļu klaviatūra ir novietota tā, ka ērģelnieks sēž ar seju pret galveno altāri. Spēlēdams ērģeles, es novēroju, cik dziļa var būt priestera ticība. Katrs priesteris ir citādāks. Viens ir atvērts, vienkāršāks, cits atkal liek lielāku akcentu uz intelektuālo attīstību utt. Bet prāvests Marians teica: „No manis neko tādu intelektuālo negaidiet. Ja gribat kaut ko no manis ņemt, tad skatāties, kā es lūdzos. Jo es esmu lūdzošais priesteris.” Un tiešām, redzot, kā viņš celebrē Svēto Misi, es arvien vairāk sapratu un nostiprinājos pārliecībā, ka mana vieta nav pie ērģelēm, bet gan pie altāra.
1998. gadā absolvēju Indras vidusskolu. Visi domāja, kur es iešu, visi ceļi taču bija vaļā, jo sekmes bija labas... Bet mana interese bija viena, lai gan nevienam neko iepriekš neteicu, izņemot savu ģimeni. Laikrakstā „Solis” biju visu izpētījis, kādi dokumenti vajadzīgi, lai iestātos Garīgajā seminārā. Pietrūka viens dokuments – raksturojums no draudzes prāvesta. Aizgāju pie priestera Mariana un paziņoju: „Prāvest, man ir vajadzīgs raksturojums Rīgas Garīgajam semināram.” Viņš tā apstulba, skatās uz mani un saka: „Atkal būs jāmeklē ērģelnieks.” Lūk, tā es arī aizgāju studēt un īstenot savu aicinājumu.
Pēc semināra beigšanas divus gadus nokalpoju Aglonā par vikāru un ģimnāzijas kapelānu, tad vienu gadu Andrupenē un Pušā par prāvestu. Konstatēju, ka visās draudzēs ir ļoti atsaucīgi, sirsnīgi cilvēki. Un tad kādā dienā, kad jau biju diezgan labi iedzīvojies savās nozīmētajās draudzēs un tāpat kā visi apzinīgie priesteri centos veikt kādus remontus draudžu dievnamos un draudzes mājā, ar mani sazinājās mūsu bīskaps J. Bulis, interesējas par manām sekmēm mācībās, par dokumentiem. Tas man likās dīvaini. Izrādījās, mani jau pieņēma studijās Venēcijā. Tad vajadzēja steidzīgi „iesaldēt” visus remontus.
Daudzi bija pārsteigti, kā es varēju būt prāvests Latvijā un vienlaicīgi students Venēcijā (vēlāk – Romā). Manuprāt, tas bija veiksmīgs „eksperiments” – lai priesterim-studentam ir par ko domāt un lūgties studiju laikā, ir kur atgriezties brīvlaikā, lai vismaz garīgi viņš būtu vienots ar Latviju, celebrējot Mises par Dieva tautu utt. Tas bija ļoti gudrs bīskapa lēmums, kas man palīdzēja visu studiju laiku dzīvot zināmā stabilitātē. Pirmajos mācību mēnešos gan nebija viegli, bet es domāju: ja draudzēs par mani lūdzas, mani atbalsta, tad man ir pienākums pacensties. Tāpat arī atbildība bīskapa, Baznīcas un Dieva priekšā. Ir jāstudē labi, jo visu uzticība ir liela.
Liela pateicība arī visiem tiem priesteriem, kas ir apkalpojuši manas draudzes visus šos piecus manu studiju gadus. Pušas draudzi apkalpoja Rozentovas draudzes prāvests Roberts Ozoliņš; Andrupeni savukārt – Dagdas dekāns Pāvils Odiņš, kam pašam ir daudz draudžu. Kad viņš pats netika, tad pirmajā gadā uz Andrupeni brauca arī dekāna vikārs priesteris Antons Prikulis. Šie kolēģi nekad neatteica, aukstumā vai karstumā viņi brauca, celebrēja Svēto Misi, manā vietā pildīja arī citus pastorālos pienākumus. Dekāns Pāvils, pats būdams teoloģijas doktors, vienmēr uzsvēra šī grāda zīmīgumu un mudināja mani piepildīt savas studijas. Bez šaubām, malači arī ir Andrupenes un Pušas draudžu locekļi, kas apliecināja savu patstāvību, uzticību un upurgatavību, ne uz mirkli nepārtraucot draudžu saimniecisko darbību, lūdzoties un atbalstot savu prāvestu. Paldies visiem!
Kā ir laukos – maz cilvēku, vai dzīve nav skumja? Kā paiet ikdiena mazā draudzē?
Priestera ikdiena mazā draudzē ir identiska tā ikdienai lielā draudzē! Draudzes lielumam nevajadzētu ietekmēt priestera aicinājuma piepildījumu. Ja tev ir daudz pienākumu – tev vairāk ir jālūdzas, lai visu paspētu; ja nav ko darīt – vienalga daudz ir jālūdzas, lai neizniekotu laiku. Tiesa, cilvēku skaits sarūk, bet tā nav tikai lauku problēma, tas pats notiek arī pilsētās. Varbūt pilsētu dievnami ir „pilnāki” nekā laukos, bet, ja paskatāmies procentuāli, nezinu, kur ir lielāka ticības praktizēšana! Protams, dievlūdzēju skaits arī ir svarīgs, pat ļoti svarīgs, bet varbūt derētu drīzāk runāt par dievkalpojumu dalībnieku kvalitāti, nevis kvantitāti. Pat ja kādā draudzē paliktu tikai viens cilvēks, arī tad priesterim būtu ko darīt!
Dažreiz žēlojas: priesteris maz dara vai vispār neko nedara. Tad es vienmēr uzdodu jautājumu – bet cik priesteris ir pieprasīts jūsu draudzē, cik jūs izmantojat savas tiesības vērsties pie priestera ne tikai tad, kad vajag nokristīt bērnu vai aiziet pie slimnieka? Vai jūs nākat pie viņa pēc padoma? Vai jūs nākat kopā palūgties? Viņš taču ir priesteris, viņa rezidence ir tajā draudzē, kurā viņu ir nozīmējis bīskaps, un priesteris ir gatavs, lai pie viņa nemitīgi nāktu tauta. Viņš par to neņem nevienu santīmu, un labums ir gan pašam dvēseļu ganam, jo viņš jūtas vajadzīgs un auglīgāk īsteno savu aicinājumu, gan visiem tiem, kar veršas pie priestera ar atvērtu dvēseli. Kādēļ es mēdzu uzdot šādus jautājumus? Man uzticētās draudzes nav lielas (Andrupenē ir kādi 550 katoļi, Pušā – ap 290), bet katra dvēsele ir bezgalīgi vērtīga un, pateicoties tam, ka priesteris te ir ļoti pieprasīts, katra prāvesta diena paiet aktīvi: vajag kaut ko pasvētīt, kādas katehēzes novadīt vai vienkārši uzklausīt, tad nāk bērni un jaunieši, vajag palūgties breviāru, dažas stundas Svētos Rakstus palasīt, tad – Rožukronis, Krustaceļš, vēl kāds piezvana vai ierodas ekskursanti utt. Es nemaz neminu saimnieciskos jautājumus, draudzes dokumentāciju! Garlaikoties nav laika. Un es apzinos, cik tas ir svarīgi un skaisti.
Kā teica pr. Marians Daļeckis, priesterim vienmēr ir ko darīt: ja tu esi labi palūdzies, ja tauta pie tevis nenāk, ja nav nekādu bēru, katehēzes, ja visas Mises esi nocelebrējis, tad ej pastrādā kādu fizisku darbu. Piemēram, man personīgi ļoti patīk kaut ko krāsot. To pašu elektrību mainām ar brāli. Bet ir daudzas citas prioritātes, garīgās, tāpēc saimniecībai neatliek daudz laika. It kā nekas globāls nav redzams, taču es pats zinu, ka daru to Dieva godam. Un tas ir vissvarīgākais! Kādu vakaru pēc zāles pļaušanas noslauku celiņu pie baznīcas. Daži andrupenieši iet garām un saka: „Nu, lūk, ar augstāko izglītību par sētnieku!” Atbildu: „Nu ko lai dara!” Tas kādus no viņiem esot uzrunājis, pat nākamajā svētdienā daži parādījās baznīcā, lai gan parasti negāja.
Es nelielīšos, jo man nav nekādu cūciņu, gotiņu vai saimniecības. Šajā ziņā Latvijā ir ļoti daudz „uzņēmīgāku” par mani priesteru – lauksaimnieku, mūziķu, sportistu, zinātnieku, vēsturnieku, amatnieku, celtnieku, pedagogu, modes un kultūras pazinēju, šoferu-profesionāļu utt. Es nesaku, ka visas šīs aktivitātes būtu sliktas, taču, manuprāt, priesterim būtu jāatstāj līdzīgas aizraušanās vaļas prieka līmenī, lai tās nesāktu dominēt viņa ikdienā. Vienkārši gribu akcentēt, ka daudz kas ir atkarīgs arī no paša priestera, no viņa vēlmes darboties. Bet varbūt arī nebūtu tik slikti, ja priesteri vairāk pievērstos savu tiešo pienākumu pildīšanai? Mums taču ir tik cēls aicinājums! Runājot ar pašreizējā Jelgavas diecēzes bīskapa Edvarda Pavlovska vārdiem, kurus savā laikā viņš izteica manā primīcijas Svētajā Misē: „Būt par priesteri – tas taču ir brīnišķīgi!” Ja vispār nav ko darīt, tad studē, lasi, raksti, piemēram, „Mieram tuvu” un līdzīgiem izdevumiem, kas nereti žēlojas par sprediķotāju trūkumu, vai arī gatavo sprediķi nākamajai svētdienai, svētkiem. Man, tāpat kā arī daudziem citiem priesterim, ir tāds ieradums, ka pat darbadienās, kad uz dievkalpojumiem parasti atnāk tikai dažas kundzes, vienalga sagatavoju un pasaku kaut divu minūšu garu „sprediķi”. Tad dodu tādu uzdevumu: ejiet un pastāstiet, ko priesteris dievkalpojumā teica, nevis pļāpājiet bez jēgas! Cik tas darbojas vai nedarbojas, nezinu, bet pats esmu uzticīgs šim ieradumam jau astoto priesterības gadu. Visu atlikušo laiku veltu tiesas darbiem: uzklausu liecības, sagatavoju vajadzīgos dokumentus utt. Reizēm esmu tik noslogots, ka pat nav laika paklausīties „Latgolys radeju”.
Viens liels mērķis ir sasniegts. Kādi ir nākamie plāni, lieli mērķi vai sapņi?
Doktora grādu es neuztvēru kā kaut kādu privātu mērķi, bet gan kā Baznīcas vajadzību. Tādēļ arī studēju. Starp citu, arī doktora darbu veltīju Baznīcai un Tēvijai. Arī turpmāk, ko Baznīca no manis vēlēsies, kādas būs prioritātes un nepieciešamības, to arī centīšos pildīt pēc labākās sirdsapziņas.
Daži priesteri pat mani „izlamāja”, ka neziņoju par aizstāvēšanu un par to, ka ir iegūts doktora grāds. No vienas puses – ko tur celt ažiotāžu? Bet no otras puses – kas sevišķs ir noticis? Es neesmu ne pirmais, ne pēdējais. Protams, pēc šīs intervijas daži uzzinās par mani kaut ko vairāk. Bet kas no tā mainīsies? It nekas! Ja Baznīca no manis to ir gribējusi, nu tad, paldies Dievam, kāds posms ir beidzies. Jo kopīgais mērķis mums ir svētums, un ir vienalga, kādā amatā vai ar kādu zinātnisko grādu (vai arī bez tā!) mēs to sasniegsim. Katram ir jādzīvo un jādarbojas godīgi un atbildīgi!
Mani ļoti uzrunāja mūsu diecēzes bīskapa J. Buļa vārdi. Viņš mani pirmais apsveica – atsūtīja e-pastu, kurā sveica ar panākumiem, novēlēja sekmīgu darbu priestera kalpojumā un labu sadarbību ar Baznīcas vadību. Jo acīmredzot vienam otram „zinātniekam” viss kaut kas var sakāpt galvā, ka tagad viņš varot izdarīt visu – atgriezties dzimtenē, visus kritizēt, visu labot un „reformēt”. Bet es uzskatu, ka it sevišķi „svaigi izceptam” nevajag izrādīties, jo kaut kādas zināšanas viņam varbūt arī ir, bet dzīves gudrības, kompetences un pastorālās pieredzes var izrādīties par maz… Svaigu maizi taču arī nav veselīgi lietot uzreiz pēc izcepšanas. Manuprāt, daži mēneši „pagrīdē” ir vajadzīgi, lai karstumiņš aizietu, lai pārslēgtos no akadēmiskās dzīves un censtos dzīvot realitātē. Es jūtos tāpat kā pirms Venēcijas, Romas. Radikāli nekas nav mainījies. Vienīgi, kad pēc kāda laika būšu saņēmis diplomu, tad varēšu rakstīt aiz vārda to, dažu studentu tik kāroto, „pielikumu” Dr.Iur.Can. Taču kā man mācīja skolā – vissvarīgākais šajā dzīvē ir palikt par cilvēku. Bet mums katoļu Baznīcā vissvarīgākais ir censties kļūt par svētu cilvēku, un te ir ļoti daudz jāstrādā. Tādi, lūk, ir mani, katoļu priestera, plāni – kalpot Dievam, tautai un nepagurt arī savas personīgās dzīves svētdarīšanā.
Pieļauju, ka dažiem „Katoļu Kalendāra” lasītājiem kāds mans izteiciens vai apgalvojums liksies pārlieku naivs vai pat nepieņemams, taču nebūsim pārāk kritiski, jo iepriekš teiktais nav kāda dogma, bet vienkārši manas personīgās domas. Mūsu daudzpusīgā formācija taču turpinās visu dzīvi, un īstā dzīves gudrība nāks tikai ar gadiem! Pateicos par uzmanību!
Paldies par sarunu!
Ingrīda Puce
44-51.lpp. Dr.psych. Ingrīda Trups-KalneBūt tikumiskam – atmaksājas
Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūta pasniedzēja Ingrīda Trups-Kalne psiholoģijas doktora zinātniskā grāda iegūšanai 2012. gada pavasarī aizstāvēja disertāciju par tēmu „Morālās spriešanas spēju, morāles intuitīvo pamatu, politiskās orientācijas un reliģiozitātes saistība”. Izrādās, konservatīviem un reliģioziem cilvēkiem ir grūtāk atrisināt morālus konfliktus. Kāpēc tā ir un ko darīt, kāds vispār ir Latvijas sabiedrības morāles līmenis un cik laba ir situācija katoliskās izglītības jomā – par to sarunā ar promocijas darba autori I. Trups-Kalni.
Kā tu nonāci pie savas disertācijas pētījuma tēmas?
Jāsaka, savas disertācijas tēmu sāku pētīt jau ļoti sen – gandrīz visi mani zinātniskie darbi bija saistīti ar morāles jomas psiholoģisko analīzi. Kad vēl mācījos Rēzeknes Skolotāju institūtā, rakstīju studiju darbu „Jūtu attīstība jaunākajā skolas vecumā”, kur viena no nodaļām bija veltīta morālo jūtu attīstībai. Vēlāk, studējot Daugavpils Pedagoģiskajā universitātē vecumposmu un pedagoģiskās psiholoģijas virziena maģistra studiju programmā, veicu eksperimentālu pētījumu par kristīgās ticības mācības nodarbību ietekmi uz jaunākā skolas vecuma bērnu tikumisko attīstību, bet Latvijas Universitātes sociālās psiholoģijas maģistrantūrā mana pētījuma tēma bija „Morālās spriešanas spēju un emocionālā intelekta saistība 20 līdz 40 gadu vecumā”.
Doktorantūrā, lai gan sākotnēji izvēlējos citu pētījuma tēmu, tomēr atgriezos pie kāda fenomena, ko ievēroju maģistra darba pētījumā. Pētot morālās spriešanas un emocionālā intelekta saistību, mani izbrīnīja tas, ka morālās spriešanas testa rezultāti ticīgajiem (manā izlasē tie pārsvarā bija katoļi) bija zemāki nekā neticīgajiem. Tas nesaskanēja ar tradicionālajiem uzskatiem, ka reliģiozie cilvēki ir tikumiskāki, un radīja interesi izpētīt, kas ir šī fenomena cēlonis. Iepazīstoties ar citu autoru pētījumu rezultātiem, uzzināju, ka arī viņi ir ieguvuši līdzīgus rezultātus – konservatīvajiem un ortodoksi reliģiozajiem (t.i., tiem, kas atbalsta savas Baznīcas oficiālā virziena doktrīnu) morālās spriešanas testu rezultāti bija zemāki. Tā tapa mana promocijas darba tēma „Morālās spriešanas spēju, morāles intuitīvo pamatu, politiskās orientācijas un reliģiozitātes saistība”.
Kādi ir galvenie secinājumi, pie kuriem nonāci pētījuma gaitā?
Šī fenomena jauns skaidrojums, ko centos analizēt savā disertācijā, radās, iepazīstoties ar jaunām teorētiski praktiskām pieejām morāles psiholoģijā. Ilgus gadus morāles psiholoģija attīstījās kognitīvi racionālās pieejas ietvaros, kur galvenie pētījumi saistījās ar morālās spriešanas un tās attīstības faktoru izpēti, taču kopš 20. gs. 90. gadiem morāles psiholoģijā sevi pieteica sociāli intuitīvā pieeja, kura uzsvēra iedzimtās automātiskās morālās intuīcijas primāro lomu morālā sprieduma pieņemšanā, nenoliedzot, protams, arī kognitīvo procesu nozīmi intuitīvi pieņemtā sprieduma koriģēšanā un mainīšanā, kā arī norādīja uz sociālo aspektu lomu cilvēka morāles psiholoģiskajā funkcionēšanā un attīstībā.
Sociāli intuitīvās pieejas ietvaros Dž. Heits un viņa līdzstrādnieki, balstoties uz sociālantropoloģiskiem pētījumiem, izvirzīja morāles intuitīvo pamatu teoriju, kas noteica, ka visās kultūrās cilvēku morālā intuīcija balstās uz pieciem morāles intuitīvajiem pamatiem: 1) izvairīšanos no kaitējuma nodarīšanas, rūpēm par otru, 2) taisnīgumu, godīgumu un savstarpīgumu attiecībās, 3) lojalitāti pret iekšgrupu (t.i., grupu, kurai pieder – ģimeni, valsti, tautu, draudzi, kopienu utt.), 4) cieņa pret autoritātēm (vecākiem, priekšniekiem utt.) un 5) ārēja un iekšēja šķīstība, svētums.
Šo morāles intuitīvo pamatu izcelsme ir evolucionāra, t.i., šo principu ievērošana radīja labākus priekšnoteikumus cilvēku izdzīvošanai un savu gēnu nodošanai nākamajām paaudzēm. Tas nozīmē būt tikumiskam atbilstoši visiem pieciem morāles pamatiem atmaksājas. Man par pārsteigumu šīs teorijas autori nav kristieši un reliģiozi cilvēki, taču šī teorija sasaucas ar mācību par dabisko likumu katoliskajā morālteoloģijā!
Zinātnieku veiktie pētījumi daudzās pasaules valstīs, kuros piedalījās vairāki desmiti tūkstoši dalībnieku, atklāja, ka ne visi morāles intuitīvie pamati ir vienlīdz svarīgi visās sociālajās grupās. Liberāli orientēto cilvēku morāle balstās uz pirmajiem diviem morāles intuitīvajiem pamatiem, ko varētu saukt par individuālisma un autonomijas ētikas morāles pamatiem, kas vērsti uz indivīda un indivīda tiesību aizsardzību. Savukārt pārējie trīs morāles intuitīvie pamati, ko pētnieki nosauca par sabiedriskās un dievišķās ētikas pamatiem, liberāļiem ir mazāk būtiski. Savukārt konservatīvo un reliģiozo cilvēku morāle balstās uz visiem pieciem morāles intuitīvajiem pamatiem.
Šis atklājums ļāva izvirzīt hipotēzi, ka tieši lielāks morālo principu, vērtību daudzums, kas raksturo konservatīvo un reliģisko cilvēku morāli, rada zināmu apgrūtinājumu, risinot morālās dilemmas.
Kāpēc konservatīviem un reliģiskiem cilvēkiem ir grūtības risināt morālās dilemmas un ko darīt, lai mainītu šo situāciju?
Viņiem ir grūtāk atrisināt morālos konfliktus, kuros pretrunīgu sadursmi veido vairāki savā starpā konkurējoši morālie intuitīvie vērtējumi, jo viņu morāles izpratne ir daudzšķautnaināka, sarežģītāka. Liberāli orientētajiem svarīgo morālo principu ir mazāk, ir skaidrāk izteikta morālo vērtību hierarhija – galvenā vērtība ir indivīda autonomija un tiesības, tāpēc atrisināt morālo dilemmu ir vieglāk. Konservatīvajiem un reliģiozajiem savukārt ir ļoti daudz morālo vērtību un principu, izveidot morālo principu hierarhiju katrā konkrētā situācijā ir grūtāk, dažreiz nav viegli saprast, kurš morālais princips ir jāliek pirmajā vietā, kurš jāpakārto. Turklāt šādu daudzdimensionālu problēmu risināšanā cilvēkiem ar mazāk attīstām kognitīvajām spējām vai arī situācijās, kad nav laika vai iespēju rūpīgi izanalizēt visus situācijas aspektus, ir tendence izmantot heiristisko problēmu risināšanas ceļu (t.s. īsceļus) – vienkāršotus risināšanas veidus, kas var novest arī pie kļūdaina sprieduma.
Tāpēc, lai konservatīvie un reliģiozie spētu atrisināt šādus daudz sarežģītākus morālos konfliktus, ir nepieciešamas augsta līmeņa morālās spriešanas spējas, kuru attīstīšanai ne vienmēr kristīgās audzināšanas un izglītības procesā tiek pievērsta pietiekama vērība. Bieži vien vairāk tiek akcentēta morālā jūtīguma attīstīšana caur lūgšanu, meditāciju, kā arī morālo vērtību un tikumu pilnveide. Taču līdzsvarotai morālajai attīstībai ir nepieciešama arī intelektuālā formācija, lai attīstītu domāšanas un spriešanas spējas. Daudzus morālos pārkāpumus, kas veikti morālo vērtību vai reliģijas vārdā, varētu skaidrot ar to, ka konservatīvie vai reliģiozie nespēj izveidot adekvātu morālo principu hierarhiju. Kāds viens princips tiek izrauts ārā no konteksta un absolutizēts, bet citi morālie principi vai vērtības pārkāpti. Piemēram, aizstāvot nedzimušo bērnu dzīvību, tiek nogalināts ārsts, kas veic abortus, vai, norādot uz ģimenes un laulības svētumu, homoseksuāļi tiek apmētāti ar mēsliem utt.
Morāles psiholoģijā ir daudz pētījumu, kas norāda, kādi faktori sekmē morālās spriešanas spēju attīstību. Tie ir labvēlīgs morālais klimats grupā, kas sniedz gan atbalstu un pieņemšanu, gan arī piedāvā izaicinājumus, līdzdalība komunikācijas procesos, izdevība analizēt un risināt morālos konfliktus, piedalīties lēmumu pieņemšanā. Attiecībā uz izglītības procesu skolās un augstskolās psihologi un pedagogi ir izstrādājuši morālo dilemmu diskusijas metodi un eksperimentāli pārbaudījuši tās efektivitāti morālās spriešanas spēju attīstības sekmēšanā.
Kā tu vērtē mūsu sabiedrības morāles līmeni? Kuri faktori šo līmeni ietekmē negatīvi, kuri pozitīvi?
Pēc Padomju Savienības sabrukuma, orientējoties uz attīstīto Rietumu valstu dzīves standartu, Latvijas sabiedrība kļuva liberālāka, t.i., vairāk centrēta uz individuālismu, noliekot centrā indivīda labklājību un tiesības. Šķiet, ka jaunajā paaudzē zūd morālais jūtīgums attiecībā uz sabiedriskās un dievišķās ētikas aspektiem: mazāk vērojama gatavība kalpot un savas personīgās intereses pakārtot ģimenes, kopienas, tautas, valsts interesēm, zūd cieņa pret autoritātēm. Daļai no sabiedrības šķīstība un svētums šķiet novecojuši jēdzieni, morāli tīra un skaidra dzīve nav lielākā vērtība.
Reizēm šķiet, ka būt morālai personai ir ļoti grūti, īpaši, ja apkārtējo sabiedrību var raksturot kā tādu, kurai ir zems morāles līmenis. Kāpēc neskatoties uz to, tomēr atmaksājas būt morālai personai? No psiholoģijas viedokļa?
Kā jau iepriekš minēju, sociālie psihologi uzskata, ka morāles intuitīvie pamati ir palīdzējuši cilvēkiem izdzīvot un nodot gēnus nākamajām paaudzēm. Vairāku morāles intuitīvo pamatu aizmetņus var novērot arī dzīvnieku pasaulē – rūpes par pēcnācējiem, savstarpīgums, gatavība upurēties grupas labā, arī pakļaušanās grupas normām un hierarhijai. Tikumiskai tautai, kas savu morāli balsta uz visiem pieciem morāles pamatiem, pieder nākotne arī no psiholoģijas viedokļa. Mēs varam redzēt, kāds ir dzimstības līmenis liberālajās rietumu individuālisma valstīs, tās izmirst. Diemžēl tas draud arī Latvijai, ja jaunajā paaudzē zudīs morālais jūtīgums attiecībā uz sabiedriskās un dievišķās ētikas morāles pamatiem.
Kādi ir morālās audzināšanas mērķi un metodes izglītībā?
Morālajā audzināšanā un izglītībā ir svarīgi attīstīt morāles afektīvo aspektu – morālo intuīciju, morālos tikumus un vērtības, taču nedrīkst aizmirst arī par kognitīvo aspektu – morālo domāšanu un spriešanu. Pārfrāzējot Jāņa Pāvila II enciklikas „Fides et ratio” ievadvārdus, varētu teikt, ka arī psiholoģiski morālajā jomā ir nepieciešami divi spārni, kas ļauj pieņemt pareizu morālo spriedumu – izkopta un Svēta Gara apgaismota morālā intuīcija un attīstītas morālās spriešanas spējas.
Sabiedrībā vērojama sociālā noslāņošanās: bagātie-nabagie, latvieši-krievi, uzņēmēji-inteliģence. Kā, tavuprāt, varētu uzlabot politisko dialogu sabiedrībā?
Lai uzlabotu politisko dialogu, nepieciešamas iepazīties ar attiecīgās sociālās vai politiskās grupas morāles intuitīvajiem pamatiem. Svarīgi ir saprast, uz kādām vērtībām balstās šīs grupas morālais jūtīgums, jo, saskaroties ar pretējās puses izteikumiem, cilvēkā vispirms nostrādā morālā intuīcija, t.i., rodas intuitīvs vērtējums, un tad problēmas analīzē pieslēdzas kognitīvi racionālie procesi. Dialogā jāmēģina atrast kopīgās morālās vērtības, meklēt to, kas mūs vieno. Jācenšas saprast atšķirīgā viedokļa cēloņus un veidot komunikāciju tādā veidā, lai otra puse to saprastu, t.i., nepazemot pretējo pusi, censties izteikties, izmantojot argumentus, kas skar šai sociālajai vai politiskajai grupai būtiskus morāles intuitīvos pamatus. Piemēram, uzrunājot liberāli orientētos vai nereliģiozos cilvēkus, attiecībā par abortu jautājumu, jāuzsver, ka aborts ir drauds sievietes psiholoģiskajai un fiziskajai labklājībai, ka arī nedzimušajam bērnam ir savas tiesības, tas ir, jāizmanto morālie principi, kas ir šīs sociālās grupas morālās intuīcijas pamatā.
Kā tu vērtē Latvijas katoļu sabiedrības izglītības līmeni? Kur ir vislielākie caurumi? Par ko var teikt, ka tie ir veiksmes stāsti?
Man šķiet, ka mēs vēl neesam pilnībā apzinājušies savu potenciālu. Katoliskā izglītība nav tikai teoloģija vai filozofija, mums ir savi katoļu zinātnieki: vēsturnieki, pedagogi, psihologi, sociālo, komunikācijas un politisko zinātņu pārstāvji. Problēma pastāv sadarbības un kopīgu pētījumu trūkumā. Katrs darbojas savā lauciņā, bet pārējie nezina, kādus jautājumus pēta citu zinātņu pārstāvji. Ceru, ka nākotnē būs konferences, kurās katoļu inteliģence varēs cits citu iepazīt un veidot sadarbības plānus. Vispārējo katoļu sabiedrības izglītības līmeni, protams, varētu un vajadzētu celt, jo tieši intelektuālās un garīgās formācijas trūkums vai neharmoniska garīgās un intelektuālās jomas attīstība varētu būt sabiedrības un indivīda problēmu pamatā.
Kas, tavuprāt, visvairāk cilvēkā rada vēlēšanos izglītoties?
Vēlēšanos izglītoties rada gan paša cilvēka iedzimtais intelektuālais potenciāls, gan arī sabiedrības un kopienas, kurā cilvēks dzīvo, psiholoģiskais klimats un vērtības. Ja ģimenē, draudzē un darbavietā tiek augstu vērtēta gudrība, zināšanas un kompetence, tad cilvēks būs motivēts izglītoties un pilnveidoties. Svarīga ir harmoniska attīstība, paralēli intelektuālajai ir nepieciešama arī garīgā un personiskā izaugsme.
Kā nonāci RARZI?
Pēc Daugavpils Pedagoģiskās universitātes maģistrantūras absolvēšanas toreizējā Rīgas Katehētikas institūta vicedirektore Maneta Anševica man piedāvāja pasniegt psiholoģiju šajā institūtā, kas drīzumā pārtapa par Rīgas Augstāko reliģijas zinātņu institūtu (RARZI), jo līdzšinējā pasniedzēja Silvija Fricberga vairs neturpināja darbu institūtā. Tas bija 2000. gada pavasarī. Tā kādu laiku turpināju strādāt, skolā mācot sākumskolēniem pamatpriekšmetus un kristīgās ticības mācību un paralēli braucot uz Rīgu pasniegt lekcijas studentiem, bet pēdējos piecus gadus RARZI ir mana vienīgā darbavieta.
Ko tev nozīmē darbs RARZI? Vai dari to ar misijas apziņu?
Darbs RARZI salīdzinājumā ar darbu skolā ir gan liels izaicinājums, gan arī liels gandarījums – tas atraisīja manī spējas, par kurām es nebiju domājusi, ka man tādas piemīt, deva iespēju sniegt ieguldījumu katoliskās augstākās izglītības jomā Latvijā. Šķiet, ka gandrīz visi, kas strādā RARZI, to dara ar misijas apziņu, kalpošanas garā. Svētais Gars tad dāvā savas žēlastības, lai mēs spētu izpildīt savus pienākumus. Sevišķi jāpiemin RARZI studiju programmu un iestādes akreditācijas laiks, kas saistās ar lielu izaicinājumu un milzīgu darbu, ko paveica RARZI komanda direktora priestera Paskāla Marija Jerumaņa vadībā. Šī lielā darba augļus mēs turpinām tagad pilnveidot un attīstīt.
Tu jau vairākus gadus vadi RARZI kori un darbojies arī Rēzeknes katedrālē. Kāda ir tava „muzikālā karjera”? Un ko tev nozīmē mūzika?
RARZI kora dibināšana un sadarbība ar Garīgā semināra kori bija mana iniciatīva, taču vadīšanu esmu nodevusi profesionāļu rokās. Tagad to vada mana bijusī skolniece, Mūzikas akadēmijas mūzikas pedagoģijas un diriģēšanas studente Laine Tabora. Priecājos par viņas izaugsmi un entuziasmu! Mūzika man ir ļoti tuva no bērnības, esmu beigusi Rēzeknes J. Ivanova mūzikas skolu. Skolotāju institūtā paralēli sākumskolas skolotāja specialitātei esmu apguvusi arī mūzikas skolotāja papildspecialitāti. Mūzika man palīdz izteikt mīlestību uz Dievu, dāvā sirds prieku un palīdz kalpot Baznīcā. Jau vairāk nekā divdesmit gadus dziedu Rēzeknes Jēzus Sirds draudzes korī „Adoramus”, dziedu un spēlēju Sv. Misēs arī Rēzeknes Sāpju Dievmātes baznīcā, RARZI dievkalpojumos un Latgales lauku draudzēs. Man tuva ir ne tikai garīgā un liturģiskā mūzika, bet arī senā un mūsdienu kora mūzika, arī senās latviešu un latgaliešu tautasdziesmas. Atmodas gados esmu dziedājusi korī, piedalījusies Dziesmu svētkos, spēlējusi etnogrāfisko kokli un blokflautu koklētāju ansamblī.
Kur plāno pielietot doktorantūras laikā iegūtās zināšanas? Kādi ir tavi akadēmiskās karjeras tālākie plāni?
Ja tas ir Dieva plānos, gribētos kopā ar manu zinātnisko vadītāju LU profesoru Ģirtu Dimdiņu iesniegt rakstu kādam starptautiskam zinātniskam žurnālam, lai diskutētu par promocijas darbā iegūtajiem rezultātiem, jo zinātne attīstās caur pētījumu rezultātu publicēšanu un zinātnisku apspriešanu. Gribētos, lai RARZI kļūtu ne tikai par izglītības, bet arī zinātniskās pētniecības centru. Mums ir labi priekšnoteikumi starpdisciplināru pētījumu veikšanā, institūtā strādā mācībspēki ar doktora grādu teoloģijā, filozofijā, pedagoģijā un psiholoģijā. Mūsdienās zinātņu nozares bieži vien attīstās šauri specifiski, tāpēc ir nepieciešams kompleksāks un daudzšķautnaināks skatījums uz cilvēka, sabiedrības un dabas problēmām. Tas ir katoliskās izglītības un pētniecības galvenais pluss: zinātņu simfonija, kas ļauj aplūkot pētāmo jautājumu universāli un multidimensionāli. Tālākie plāni lai paliek Dieva ziņā!
Kādas jaunas virsotnes sev esi izvirzījusi?
Daudzus gadus darbs pie promocijas darba deva zināmu virzību un mērķa izjūtu, taču pēc doktora grāda iegūšanas ir zināma noguruma un tukšuma sajūta. Saprotu, ka ļoti viegli apstāties intelektuālajā izaugsmē, palikt tajā līmenī, kāds tika sasniegts doktorantūrā, taču zinātnē nekas nestāv uz vietas. Agrāk veikt pētījumus mudināja studijas doktorantūrā, tagad pati varu izvirzīt zinātniskās problēmas un tās risināt, veikt pētījumus, rakstīt publikācijas. Galvenais neapstāties un, strādājot kā docētājam, administratīvajam personālam augstskolā, nepazaudēt šo pētnieka un zinātnieka interesi. Nezinu, kā virzīsies mana dzīvē tālāk, studēt tas bija īpašs Dieva aicinājums, studiju gados esmu saņēmusi spēcīgu un dažreiz arī pārsteidzošu Dieva pieredzi un palīdzību, lai spētu, neskatoties uz grūtībām, iet uz priekšu un nonāktu līdz disertācijas aizstāvēšanai. Ceru, ka Viņš vadīs arī mani turpmāk.
Kā tu noformulētu, kas ir dzīves jēga?
Dzīves jēga ir atrast savu aicinājumu un to īstenot, kalpojot Dievam un cilvēkiem. Svarīgi ir nodzīvot dzīvi ar piepildījuma izjūtu – tā, lai dzīves beigās nebūtu žēl.
Ingrīda Puce
2011 katoļu kalendārs
DIEVA DOTA MĀCĪBA
Filozofijas doktore Māra Kiope ir Laterāna Pontifikālās universitātes Rīgas Augstākā Reliģijas zinātņu institūta asociētā profesore un filozofijas lektore Rīgas Teoloģijas institūtā. Viņa ir viena no vadošajām pētniecēm Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūtā. 2008. gada 25. aprīlī viņa aizstāvēja promocijas darbu doktora zinātniskā grāda iegūšanai. Darba tēma ir „Patiesības pieredzes iespējamības valodiskumā”.
Pastāsti, lūdzu, ka tu kļuvi par kristieti?
Mani vecāki bija nepraktizējoši luterāņi no Jēkabpils puses. Abi tagad jau ir mūžībā. Tēvs ļoti tiecās pēc izglītības, iestājās LU Juridiskajā fakultātē. Viņš jau bija sasniedzis ļoti spožus rezultātus. Atlika tikai braukt uz Berlīni, lai stažētos un kļūtu par advokātu. Tad lekciju laikā ieradās žandarmi un aizsūtīja uz leģionu, uz fronti. Kad atgriezās no Sibīrijas, atrada grāmatveža darbu. Māte nāk no saimnieku mājām. Bija biškope un agronome. Kad ienāca krievi un kaimiņu pagrabā uztaisīja čekas punktu, izsauca viņu, divdesmit gadus vecu meitenīti, un lika sagatavoties nākamajā dienā pastāstīt, ko kurš kaimiņš darīja vācu okupācijas laikā. Viņa paņēma mantiņas un vienā naktī aizgāja 30 kilometrus uz Jēkabpili, lai vairs nekad neatgrieztos tēva mājās, satika manu tēvu un beigās nonāca līdz Rīgai.
Vai tev ģimenē bērnībā nācās saskarties ar ticības lietām?
Vismaz mans vecākais brālis, kurš piedzima 1951. gadā, ir kristīts. Es piedzimu 1963. gadā, un mani nekristīja. Domāju, ņemot vērā to, ka mans tēvs bija leģionārs un ģimenei tāpat pietika nepatikšanu, tad kur nu vēl ar reliģiju! Bet mātei bija sirdī attieksme pret Dievu. Tas garīgā veidā visu laiku ir kaut kur līdzās. Atceros nāca Lieldienas, un ateisti televīzijā īstenoja propagandu. Es no tā neko daudz nesapratu, bet prasīju gan, kas ir Jēzus Kristus. Māte sāka raudāt un teica: „Viņš ir Dieva Dēls, kurš mūsu dēļ tika piesists krustā.” Es pat neko tālāk nejautāju, jo tas man, maziņam, toreiz bija prātam neaptverams. Bet attieksme iegulst sirdī.
Iespējams, mani vecāki, tāpat kā daudzi latviešu vecāki, necerēja, ka padomju vara kaut kad varētu sabrukt, un domāja, ka bērniem ir kaut kā jādzīvo tajā, tādēļ neko neiebilda, kad stājos komjaunatnē. Viņi rūpējās, lai guļu tad, kad viņi kopā ar vecāko brāli un viņa ģimeni sēdēja virtuvē un apsprieda dažādus vēstures jautājumus. Reizēm es tomēr aizzagos un paklausījos. Neko daudz no tā, kas tika stāstīts, nesapratu, bet kaut ko tomēr uztvēru.
Mācījos vidusskolā. Pa vasarām ļoti daudz strādāju, lai būtu nauda un kaut kā atbalstītu vecākus.
1981. gadā 18 gadu vecumā iestājos LU Filozofijas fakultātē. Filozofija mani neatvairāmi vilka. Biju uzvarējusi Rīgas pilsētas olimpiādē vēsturē un domāju, ka varētu studēt vēsturi. Līdz pat pēdējam brīdim nevarēju izšķirties. Uzņemšanas komisijā vēsturnieks man jautāja, kur iešu, vai uz vēsturi vai filozofiju. Es teicu: „Uz filozofiju.” Bet viņš: „Jūs padomājiet, ko jūs darāt!” Biju pārliecināta, ka zinu, ko daru. Pēc tam ilgi to atcerējos. Tā es studēju piecus gadus. Tajā laikā Filozofijas fakultāte bija gaismas osta Latvijā.
Bbija cieša kopība, saliedētība un vērtības. Pasniedzēji ar dzīves piemēru atstāja ļoti lielu iespaidu. Īpaši Pēteris Laizāns, kurš otrajā kursā, kad mēģinājām tikt galā ar Aristoteli, saprast metafiziku, paziņoja: „Galvenais ir būt labiem cilvēkiem, par filozofiem jūs izmācīsieties.” Tas mani satrieca. Mēs taču nākam mācīties par filozofiem, bet viņš saka, ka galvenais būt labiem cilvēkiem! Laikam ejot, arvien vairāk sapratu, ka tas arī ir galvenais. Galu galā senie grieķi, kas radīja filozofiju, teica, ka gudrība ir nepieciešami saistīta ar tikumību. Ja nav tikumiskās ievirzes, intelekta dabiskā gaisma aiziet ciet un par gudrību runāt nevaram. Taisīt konstrukcijas var, bet patiesas gudrības nebūs.
Pēc studiju beigšanas 1986. gadā es strādāju par socioloģi Mežaparkā. Tad iestājos aspirantūrā. Bija 1988. gads. Man pazīstami cilvēki no laikraksta Padomju Jaunatne lūdza piedalīties un kopā ar viņiem nodrošināt pasākumu Brāļu kapos 1988. gada 25. martā. Tad vienā mirklī pārgāju strādāt uz Padomju Jaunatni. Tur sēdēju caurām dienām un naktīm. Palīdzēju rediģēt tekstus un rakstīt priekšvārdus Atdmodas laika publikācijām, lai nodrošinātu argumentus pret LKP CK cenzūru
Tieši uz to laiku, kad notika galvenie notikumi, kļuvu par politikas nodaļas vadītāju. Tur nostrādāju līdz 1990. gada vēlēšanām, kad ievēlēja Tautas frontes deputātus pietiekamā skaitā, lai būtu nobalsots par neatkarības deklarāciju. Padomju Jaunatnē katru dienu saņēmām vēstules vai materiālus, par kuriem domājām: šo nopublicēsim, tad lai nāk mums pakaļ! Situācijas, tai skaitā provokācijas, bija tādas, ka gribot negribot sāku domāt, ka tomēr ir Kāds, kurš mani vada. Tam jābūt Tam, ko sauc par Dievu. Kā Viņu var atrast? Noteikti Baznīcā. Tik daudz es sapratu. Izšķirošais lūzums notika 1990. gada pavasarī. No jūnija strādāju Vides aizsardzības kluba laikrakstā Elpa. Tur valdīja dažādi uzskati, ko uzspieda saimnieki. Es toreiz pat nebiju kristiete. Kaut arī varbūt dzīvoju ne pārāk kristīgi, no bērnības biju pārliecināta, ka kristietība ir kaut kas labs. Tā bija iekšēja sirds pārliecība, domāju, manu vecāku nopelns. Es biju pārliecināta, ka kristietība ir kaut kas labs, ka tā ir jāaizstāv. Ja kāds tai uzbrūk, tas ir nepareizi.
Augustā Normunds Rutkis un Solveiga Krūmiņa-Koņkova mani uzaicināja svētceļojumā grupā, kas gāja no Zilupes uz Aglonu tēva Jāņa Kupča vadībā. Ar Solveigu gājām pa priekšu, un viņa skaitīja Rožukroni. Es pievienojos, īsti pat nezinot, ka to sauc par rožukroni. Tā mēs gājām pa Latgales ceļiem. Visi lūdzās, un es jutos labi. Nonācām līdz Aglonai. Naktī uz 15. augustu es stāvēju ārā un pilnīgi nepārprotami sajutu, ka man vajag kristīties. Blakus bija Solveiga. Es viņai jautāju: „Būsi mana krustmāte?” Viņa piekrita. Gājām cauri milzīgam pūlim, un, cik gājām, metru priekšā visu laiku brīvs. Tā mēs aizgājām līdz sakristejai. Diakons negribēja kristīt. Tas bija ārkārtīgs pārdzīvojums. Es domāju: blakus ir ezers, aiziešu un to visu izbeigšu, jo tiešām nav jēgas tālāk dzīvot, ja mani šeit atraida. Tāda man bija sajūta, lai gan es to nevarētu argumentēt. Tad Solveiga nometās ceļos un raudādama lūdzās par mani. Tas ir satriecoši, kad par tevi kāds raudādams lūdzas. Mani nokristīja vienos naktī tur, Aglonā. Domāju, ka tas ir izšķirīgais notikums manā dzīvē. Solveiga Krūmiņa-Koņkova kļuva par manu krustmāti.
Tātad tu biji tādā stāvoklī, ka bez kristības neredzēji dzīvei jēgu?
Tieši tā bija. Tas, ko teoloģija sauc par alkām pēc kristības. Es nokristījos katolicismā, atbraucu mājās un domāju, ko par to teiks māmiņa? Tēvs jau bija miris. Bailīgi pateicu, kas noticis. Viņa sāka raudāt un pateikties Dievam, ka tas tā ir noticis. Pirms savas aiziešanas mūžībā 1995. gadā viņa ieteica nekad neatstāties no Dieva. Tad man katru rītu bija brīnišķa mošanās, jo viņa dziedāja luterāņu korāļus, arī lūdzās. Viņa bija ļoti slima, maz kustīga, daudz lūdzās.
1992. gadā sāku strādāt kristīgajā avīzē Solis un iepazinos ar savu garīgo tēvu Viktoru Pentjušu. Nezināju, vai iet projām no Elpas, kur apstākļi bija kļuvuši neciešami. Domāju: kā tad kristietim jārīkojas? Tēvs Pentjušs, pie kura mani 1992. gada vasarā aizveda Ilze Kurša, smējās un teica: „Var jau mirt mocekļa nāvē, bet labāk vēl kaut ko labu padarīt. Ej strādāt uz to kristīgo avīzi!” Tam sekoja astoņi gadi, par kuriem varu būt tikai priecīga un pateicīga. Man bija nopietna baznīciska audzināšana, komunikācija ar priesteriem, lajiem, ar visiem. Mācīties saprast, kā veikt kalpojumu, kā izturēties attiecībās, kā tās veidot. Tas bija ļoti būtisks laiks manā garīgajā formācijā un attīstībā.
1995. gadā sāku studēt Katehētikas institūtā. Tur ar pārsteigumu atklāju, ka man nav pārāk grūti apgūt teoloģiju, jo tai apakšā daudzviet ir filozofijas struktūras. Mācījos filozofijas vēsturi pie bīskapa Justa, kas ir teoloģijas un filozofijas licenciāts, visu mūžu pavadījis kalpodams Rietumos. Tas man palīdzēja nostabilizēties. Es ieraudzīju, ka mūsu lieliskie pasniedzēji LU bija ļoti godprātīgi pasnieguši filozofijas vēsturi. Biju ļoti pateicīga bīskapam Justam. Kad viņš kļuva par bīskapu, ieteica man pasniegt filozofiju viņa vietā, jo kalpošanas un laika trūkuma dēļ vairs nevarēja to darīt. Iznāca tā, ka pati tur studēju un vienlaikus biju filozofijas pasniedzēja.
Soļa laiki beidzās. Sākās Krustceles. Arī tur bija lielas perspektīvas, bet pietrūka finanšu, lai dabūtu izšķirošo uzrāvienu. Tad sapratu, ka man ir jāturpina mācīties filozofiju. Iestājos LU maģistrantūrā, pēc tam doktorantūrā, ko pabeidzu trīs gados, un drīz pēc tam aizstāvēju doktora disertāciju.
Laikam jau Dievs ir mani vadījis. Sirds nav bijusi nocietināta. Caur lielām grūtībām tomēr nonācu uz ceļa. Dievs apžēlojas un katru no mums meklē un izvelk. Neviens cilvēks nevar teikt, ka viņu Dievs nav uzrunājis. Viņš droši vien ir uzrunājis, bet cilvēks Viņam neatbildēja.
Cik daudz mūsdienās ir kristīgu filozofu un uz ko virzās mūsdienu filozofija Rietumu pasaulē?
Domāju, ka mūsdienās beidzas laikmets, kas aizsākās pirms 300 gadiem. Jānis Pāvils II grāmatā Pārkāpjot cerību slieksni norāda, ka kultūrā 300 gadus notiek apzināta cīņa pret kristietību. Ir jāatzīst, ka daudzi filozofi ir bijuši šīs cīņas avangardā. Filozofija ir ārkārtīgi svarīga. Tā ir īpaša profesija, jo tā ir vērtību orientācijas devēja sabiedrībā. Kā raksta Jānis Pāvils II enciklikā Fides et racio, teoloģija un filozofija kopā palīdz cilvēkam veidot vienotu pasaules ainu. Filozofija no visām zinātnēm ir pirmā, kas mēģina iet neredzamajā garīgajā sfērā. Ja cilvēks, piemēram, nepazīst garīgo pasauli, viņš tajā nevar izturēt. Viņš mētājas starp milzīgu lepnību (esmu ģeniāls, pārējie nav nekas) un bezdibeni (es esmu pēdējais mēsls, es neko nevaru un nevarēšu). Tā ir garīgā nelīdzsvarotība ne tāpēc, ka filozofija būtu slikta, bet tāpēc, ka nākas iet iekšā neredzamajā sfērā, cilvēka dvēseles pasaulē, garīgajā pasaulē. Un tam ir jābūt garīgi sagatavotam. Tas nav kā fiziķim vai ķīmiķim. Te ir līdzība ar teoloģiju. Filozofs iet garīgajā pasaulē, bet garīgajā pasaulē darbojas dažādi gari. Filozofija arī ir jāpakļauj garu atpazīšanai.
17.gs. pasaule bija kļuvusi citāda. Cilvēki sāka apzināties, kas ir politiskā vara un ko ar to var darīt. Radās doma, ka jebkurš var gūt varu, ja viņam ir pietiekami daudz finanšu līdzekļu un iespēju veidot sabiedrisko domu. Tie grupējumi, kuri vēlējās tikt pie politiskās varas, noteikti izmantoja filozofu pakalpojumus. Tā ir tik specifiska nozare, ka katrs ar to nevar nodarboties. Atliek tikai iespēja talantīgos iesaistīt savās struktūrās un padarīt par savējiem. Ja pajautājam, vai katoļi toreiz nodarbojās ar filozofiju, jāatbild, ka nē. Katoļi gandrīz vai bēga no filozofijas. Veids, kā tika pasniegta sholastika, bija ļoti novecojis, sastindzis. Tā bija mācība, kas netika attīstīta. Tāpēc pāvests Leons XIII 1873. gadā izdeva encikliku par mūžīgo tēviju, kurā katoļiem piekodina, ka ir jānodarbojas ar filozofiju. Rezultātā pēc pāris desmit gadiem varam sākt runāt par neotomisma uzplaukumu modernajā filozofijā. Tā arī ir daļa no modernās filozofijas.
21. gs. sākumā filozofija, kāda tā bija no 17. gs. līdz mūsdienām, kopumā ir sevi izsmēlusi. No sākuma inerces pēc žēlastība, kas bija sakrāta Rietumu kultūrā, darbojās. Tad tā tika izšķērdēta. Cilvēks kļuva arvien tukšāks, kultūra arvien seklāka. Cilvēks, kurš filozofē, nonicināja to, ka varētu būt draudzībā ar Dievu. Vecā Derība skaidri pasaka, ka gudrība sākas ar Dieva bijāšanu. Ja filozofi neloka ceļus Dieva priekšā, viņi ir spiesti locīt ceļus daudzu citu priekšā.
Rietumeiropas filozofijā kristīgais pamats ir ļoti pamatīgs. Piemēram, pat postmodernisma autorus īsti nevar izlasīt, nezinot kristietību, jo viņi tajā ir auguši. Viņi izmanto kristīgās domāšanas struktūras. Skaidri redzams, ka viņš nekādā veidā nav definējams kā kristīgs filozofs, bet apakšā ir ieraugāma kristīgā domāšana, struktūras, kas ir pārņemtas un sekularizētas. Jebkurš var redzēt, no kurienes tas nāk. Pie mums to nepazīst.
Bet vai šie autori patiešām ir ateisti? Mēs to neesam pat spējīgi izvērtēt, ja mūsu inteliģences aprindās ir nulles līmeni saprašanā par teoloģiskām lietām. Ar to mūsu inteliģences izpratne atšķiras no saprašanas, kāda ir Rietumeiropā. Ja sakām, ka esam Eiropas filozofijas daļa, tad mēs patiesībā nesaprotam, kas ir Eiropas filozofija, jo nesaprotam Eiropas pamatu, kas to filozofiju tomēr caurstrāvo.
Domāju, ka Latvijas filozofijā pavērtos pilnīgi jauna perspektīva, ja būtu lielāka atvērtība kristīgajai vēstij. Cilvēkam ir dota dabiskā prāta gaisma, kurā viņš saredz lietas tādas, kādas tās ir. Viņš nesaredz tad, ja traucē grēka tumsa. Prāts, kurš ir radīts, ir diezgan ierobežots un tomēr var pārspēt pats sevi, ja cilvēks cenšas pēc saprašanas, pēc lielākas gudrības ticības jautājumos un realitātes saprašanas. Ja tiecas vairāk domāt par to, kā darīt labu, gaisma pastiprinās un prāts kļūst daudz spējīgāks.
Cilvēks cenšas saprast Svētos Rakstus, Dieva atklāto gudrību. Viņš skaidri redz, ka tās lietas nesapratīs, ja nenāks klāt žēlastība. Viņš no savas puses dara, ko var morāliskajā, intelektuālajā dzīvē, un tomēr to robežu pārlēkt nevar. Bet tad nāk Dieva žēlastība, un cilvēks paceļas augstāk. Tās ir lietas, par kurām ir jārunā. Kā cilvēks var būt patiešām cilvēks? Kā viņš var labāk veidot attiecības ar Dievu, apkārtējiem un līdz ar to uzlabot sabiedrību? Meklējot kontaktu ar Dievu, cilvēks mainās, pieaug un nemitīgi atjaunojas. Viss, ko cilvēks jebkad dzīvē darījis, ko apguvis un sapratis, tas iegūst jēgu. Bez Dieva nav nekādas jēgas.
Vai problēma nav tur, ka cilvēks pats negrib atvērties Dieva žēlastībai? Viņam ir sava lepnība, savi stereotipi...
Visām reliģijām ir viena kopīga iezīme – tās aicina atstāt savu ego. Arī kristietībā pieprasa atstāt savu „es”. Tajā pašā laikā pārsteidzošā kārtā nav pasaulē nevienas citas mācības, kas tik ļoti liek cilvēkam rūpēties par sevi. Sākot ar dvēseli, ieskaitot prātu, beidzot ar miesu. Lai cilvēks sasniegtu laimi jau šeit, zemes virsū, un galu galā arī mūžīgo. Kristietība ir Dieva dota mācība.
Aigars Brikmanis
Inese Runce - valsts un Baznīcas attiecību pētniece
2008. gada nogalē vēsturniece Inese Runce LU Vēstures un filozofijas fakultātē aizstāvēja disertāciju „Valsts un Baznīcas attiecības Latvijā: 1906. – 1940. g.”, iegūstot vēstures doktora grādu. Valsts un Baznīcas attiecību jautājums ir bijis sarežģīts un aktuāls visos laikposmos, un tas ir ļoti nozīmīgs arī šodien. Savukārt vēstures zināšanas mums nereti palīdz labāk izprast šodienas notikumus. Tāpēc „Katoļu Kalendārs” aicina Dr. hist. Inesi Runci uz sarunu.
Lūdzu, pastāsti par savu doktora darbu! Kādai tēmai tas ir veltīts un kā Tu līdz tai nonāci?
Esmu studējusi ne tikai kultūras vēsturi un vēsturi, bet arī jezuītu Fordamas Universitātē ASV ieguvusi maģistra grādu reliģijā un reliģijas pedagoģijā. Kad atgriezos Latvijā, nolēmu turpināt vēstures maģistra studijas LU Vēstures un filozofijas fakultātē. Profesors Aleksandrs Gavriļins, kas pats ir Baznīcas vēstures pētnieks, uzzinājis par manām iepriekšējām reliģijas studijām, aicināja maģistra darbā pievērsties Latvijas valsts un Baznīcas attiecību vēstures pētniecībai un savu darbu izstrādāt viņa vadībā. Profesors uzskatīja, ka zināšanas reliģijas zinātnē un apgūtā pētījumu metodika man palīdzēs dziļāk saprast vēsturiskos procesus. Maģistra darbā pētīju 20. gs. 20. – 30. gadu attiecību vēsturi Latvijā. Mans maģistra darbs tika atzinīgi novērtēts un automātiski noveda pie tālākām doktora studijām. Doktora darba tēma tika paplašināta – „Valsts un Baznīcas attiecības Latvijā: 1906. – 1940. g.” Doktora darba izstrādi turpināju un pabeidzu tajā pašā fakultātē sava iepriekšējā zinātniskā vadītāja vadībā.
Kādas tad ir bijušas valsts un Baznīcas attiecības Latvijā laikā no 1906. līdz 1940. gadam? Kādi ir tava pētījuma nozīmīgākie secinājumi?
Valsts un Baznīcas attiecību vēsture Latvijā dažādu objektīvu vēsturisku apstākļu dēļ bija viena no vismazāk pētītajām vēstures zinātnes jomām. Šī tēma bija aktuāla kopš laikiem, kad pasaules vēsturē sāka veidoties divas vispazīstamākās un vispretrunīgākās institūcijas: valsts un Baznīca. Bet Latvijas vēstures historiogrāfijā šī tēma ir maz pētīta, ņemot vērā 20. gs. dažādu vēsturisko notikumu iespaidu. 20. gs 20. gados bija vērojams aizsākums valsts un Baznīcas attiecību pētniecībai Latvijas vēsturē, taču šīs problemātikas izpēte neiesakņojās dziļāk kā tikai atsevišķās teorētiskajās diskusijās par valsts un Baznīcas attiecību juridiskajiem un teoloģiskajiem modeļiem.
Baznīcas un valsts attiecības Latvijā 1906. – 1940. gadā tika veidotas uz iepriekšējo gadsimtu un dažādu politisko varu atstātā vēsturiskā mantojuma bāzes, kur katrs politiskais posms ienes savas korekcijas un veido Baznīcas politiku atkarībā no valdošās ideoloģijas vai politiskās iekārtas. Ņemot vērā īpašos ģeopolitiskos un vēsturiskos apstākļus, Latvijā vairāku gadsimtu garumā ir eksistējuši gan Rietumeiropā, gan arī Krievijā pastāvējušie valsts un Baznīcas attiecību modeļi. Katram laikmetam un varai ir bijusi sava interpretācija par valsts un Baznīcas attiecību pieredzi, taču Latvijas vēsturē dominējošie lielākoties ir bijuši Rietumeiropai raksturīgie attiecību modeļi un to variācijas. Krievijas Impērijas īstenotā Baznīcas politika visai bieži bija nonākusi pretrunā ar Latvijas teritorijā eksistējošo pieredzi un reliģisko mantojumu.
Kā šis laikposms ir ietekmējis turpmāko valsts un Baznīcas attiecību virzību?
Mūsu tagadējie priekšstati tiek veidoti uz iepriekšējās pieredzes konstrukciju pamata, no tā nav iespējams viegli un bez piepūles atbrīvoties. Lai saprastu un izskaidrotu tagadni, ir jāzina pagātne. Taču pagātne vienīgā nespēj veidot jaunu nākotni. Runājot līdzībās, kurpes, ko mēs nēsājām, būdami bērni, neder, kad esam kļuvuši pieauguši. Tāpat ir arī ar valsts un Baznīcas attiecību modeļiem, tie mainās un dialogs ir jāveido jaunās kvalitātēs. Taču daudzi priekšstati un stereotipi ne tikai no Latvijas brīvvalsts laikiem, bet arī no Krievijas Impērijas laikiem vēl turpina dzīvot un veģetēt un labumu nevienam no tā dēvētajiem spēlētājiem nedod.
Kā tu raksturotu valsts un Baznīcas attiecības šodien?
Pēdējo apmēram 20 gadu laikā šīs attiecības ir veidotas visai bieži viļņveidīgi vai kampaņveidīgi. Mūsdienu Baznīcā Latvijā, tāpat kā valstī un visā sabiedrībā kopumā, ir ļoti dzīva padomju pieredze un mentalitāte. Atsevišķas politiskās aprindas nereti mēģina manipulēt ar Baznīcu, un Baznīcas hierarhija nereti akli pakļaujas tai. Ir bijis iespējams saskatīt arī pretēju efektu – Baznīca ir manipulējusi ar valsti vai konkrētām politiskajam aprindām. Es nesaku, ka viss, kas darīts, ir bijis tikai un vienīgi slikts, ir bijuši arī labi šo divu institūciju attiecību piemēri, bet šīm attiecībām trūkst zināšanu, cieņas un pietātes vienam pret otru. Baznīca visā visumā ir sabiedrības spogulis – kāda ir Baznīca, tāda nereti ir arī valsts un sabiedrība.
Tavu pētniecisko interešu lokā ir arī ebreju un vecticībnieku reliģiskā kultūra, arī saistībā ar tavu ikdienas darba pieredzi. Lūdzu, pastāsti par to!
Man vienmēr ir bijusi liela interese par dažādām kultūras un reliģiskajām praksēm un tradīcijām Latvijā. Esmu dzimusi un augusi toreiz ļoti reliģiskajā Latgalē, kur dažādu etnisko un reliģisko grupu cilvēki vēsturiski ir bijuši savas ticības un tradicionālās kultūras aktīvi praktizētāji un glabātāji. Latgales cilvēkos pārsvarā ir vērojama dziļa interese un pietāte pret etnisko un reliģisko daudzveidību un citādību. Manā bērnībā Rēzeknes pusē blakus latviešu ciemiem bija vecticībnieku sādžas un tētim bija uzticami krievu draugi, kas bieži viesojās mūsu mājās, bet mammai darba kolēģes un draudzenes bija ebrejietes. Bet mana vecmāmiņa mācīja, ka pasaule sadalās ļoti vienkārši – labajos un sliktajos cilvēkos. Es mācījos arī parastā lauku divplūsmu skolā Sakstagalā, kur ārpus klases ikdienas saziņā lietotas tika trīs valodas – latviešu, krievu un latgaliešu. Šķiet, šī pieredze ir tā, kas ir veidojusi un veido manas zinātniskās intereses.
Mana zinātniskā un pedagoģiskā darba pieredze (Rēzeknes Augstskola, muzejs „Ebreji Latvijā” un tagad arī LU Filozofijas un socioloģijas institūts un LU Humanitārā fakultāte) ir bijusi pietiekami intensīva un saistīta ar Latvijas kultūrvēsturiskās un reliģiskās vides dažādību un mantojumu. Piecus gadus (2002.-2007.g.) strādāju muzejā „Ebreji Latvijā,” kur vācu un sistematizēju liecības par Latvijas ebreju kopienas vēsturi. Tā bija lieliska iespēja ne tikai padziļināt zināšanas par Latvijas ebreju vēsturi un jūdaismu, bet arī iepazīties ar cilvēkiem un iegūt draugus, par spīti Otrā pasaules kara traģēdijai, redzēt dzīvu Latvijas ebreju kultūras un reliģisko tradīciju. Jau vairākus gadus esmu citā darbā, bet aizvien esmu saglabājusi dzīvu saikni gan ar iepriekšējiem kolēģiem, gan iepriekšējo darba vietu. Pirms trijiem gadiem uzsāku darbu LU Filozofijas un socioloģijas institūtā projektā, kas pētīja etnisko minoritāšu vēsturi un mūsdienu situāciju. Tas bija loģisks turpinājums. Pagājušajā gadā kopā ar Latvijas vecticībnieku biedrību īstenojām plašu projektu par Rīgas Grebenščikova vecticībnieku kopienas 250 gadu vēsturi. 2010. gadā Rīgas Grebenščikova dievnamam ir jubileja – 250 gadi. Manā pienākumu lokā bija starptautiskas zinātniskas konferences zinātniskā un praktiskā organizēšana. Mans pētnieciskais darbs sagādā man lielu gandarījumu un prieku, un turklāt mūsu institūtā ir ļoti daudz radošu un zinošu pētnieku, kuru pētījumu lokā ir reliģiskās un kultūras prakses un no kuru pieredzes, zināšanām es varu daudz mācīties un pārvarēt jaunus izaicinājumus.
Tu aktīvi darbojies arī katoliskajā vidē, organizējot LKSAA „Dzintars” studiju dienas, kas pēdējos gados jau pāraugušas nopietnās zinātniskās konferencēs. Lūdzu, pastāsti par šo pieredzi!
Latviešu katoļu studentu un akadēmiķu organizācijai „Dzintars” vairāk kā 60 darba gados ir uzkrāta bagāta vēsture un noderīga pieredze. Pārfrāzējot var teikt, ka katoļu inteliģence ir Baznīcas mugurkauls. Pēc Otrā pasaules kara un pēc Vatikāna Otrā koncila pārmaiņām Romas katoļu Baznīcā katoļu inteliģences nozīme un loma ir turpinājusi pieaugt. To var redzēt arī pēc pasaules katoļu inteliģences „Pax Romana” („Dzintars” ir arī tās biedrs) aktivitātēm un darbības. Katoļu inteliģence ir bijusi aktīva, veidojot dialogu gan Baznīcas iekšienē, gan sekulārajā sabiedrībā, gan arī stiprinot Baznīcas intelektuālo vidi.
Trimdas latviešu katoļi – dzintarieši bija tie, kas aizsāka studiju dienu tradīciju pēckara mītnes zemēs. Latvijas dzintarieši šo tradīciju deviņdesmitajos gados pārmantoja, patiecoties Ievas Pētersones iniciatīvai un uzņēmībai. Toreiz veidojās dzintariešu studiju dienas, kas bija veltītas kādai konkrētai aktuālajai vai noderīgajai tēmai. 2007. gadā, gatavojoties svinēt „Dzintara” 60. dzimsanas dienu, tā pārauga daudz plašākā mērogā un tika adresēta visas Latvijas katoļu Baznīcas ģimenei. Esam organizējuši konferences par katoļu inteliģences lomu Baznīcas dzīvē, gan par Baznīcas vēstures tematiku. Pēdējā konference bija veltīta valsts un Baznīcas attiecību problemātikai Latvijā un pulcināja ne tikai lajus, bet arī Baznīcas augstākās garīdzniecības un Latvijas politiskās elites pārstāvjus. Konferencēs mēs aicinām kopā redzamākos konkrētās tematikas pētniekus un profesionāļus gan no Latvijas, gan ārzemēm. Tas ir viens no mūsu intelektuālajiem devumiem sabiedrībai un Latvijas Katoļu Baznīcai.
Neviens vienatnē nav spējīgs nedz izdomāt, nedz izplānot, nedz organizēt vai novadīt kādu kvalitatīvu projektu vai pasākumu. Visa pamatā ir komandas darbs. Varbūt esmu bijusi redzamākā vai skaļākā persona šo pasākumu organizēšanas gaitā, bet, neapšaubāmi, ne vienīgā. Visi dzintarieši aktīvi pēc iespējām līdzdarbojas šajos pasākumos. Konferences dod iespēju diskutēt, uzzināt, mācīties un veidot dialogu, kas mums šajā pašreizējā situācijā dziļi pietrūkst.
Dace Vosa
